Pēckara vēsturē bieži sastopama parādība ir pāreja no totalitārā vai autoritārā režīma uz demokrātisko režīmu.VispirmsRietumvācija, Itālija, tad Spānija, Grieķija, Portugāle, kā arī vairākas Latīņamerikas zemes un, visbeidzot, arī postkomunistiskās zemes Viduseiropā un Austrumeiropā, un visā bijušā PSRS teritorijā, Latvija to skaitā.
Šī pāreja nenotiek vienā momentā. Pārejas laikā pastāvošais režīms neatbilst nevienam no tipiem.Tādā veidā ir izveidojušies jauni tipi.
1.Liberālā demokrātija. Sabiedrības vairākums vienojas ar ietekmīgākajiem politiķiem, par “spēles noteikumiem.”
2.Atjaunojās Autoritārs režīms, bet citā formā.
3.Iestājas “varas mazasinība jeb apjukums”;nepārtraukti mijas valdības,kuras neviena nespēj ieviest kārtību, jo nespēj panākt, ka politiskie aktieri tos respektētu.Šis process var ilgt mūžīgi. Manuprāt arī Latvijā ir novērojams “varas apjukums jeb mazasinība”. Cerēsim, ka tā nevilksies mūžīgi.…
