Ir arī dažas lietas, kas manā kultūras identitātē ir veidojušās pakāpeniski, un, kas varbūt nemaz nebūt nav cieši saistītas ar Latviju vai latvisko. Piemēram, skolas laikā apgūtā ārzemju daiļliteratūra literatūras stundās ir radījusi neizsīkstošu mīlestību pret daudziem, daudziem rakstniekiem un dzejniekiem. Bērnībā negulētās naktis, lasot Žila Verna piedzīvojumu romānus, joprojām izraisa smaidu to atceroties. Krievu valodas stundās lasītā Puškina dzeja ir radījusi priekšstatu par to, cik smalkjūtīga un niansēta var būt dzeja. Šādas pieredzes par neiztrūkstošu manas kultūras identitātes daļu ir radījušas ārzemju daiļliteratūru. Tas nenozīmē, ka nepatīk latviešu literatūra, bet mana kultūras identitāte ir izveidojusies tā, ka saprotamāka, saistošāka un aizraujošāka šķiet ārzemju daiļliteratūra. Tas ir tas, kam gribas pievērsties brīvos brīžos.
Līdzīgi kā ar literatūru, manu kultūras identitāti veido arī teātri. Kaut kādā dzīves posmā, apmeklējot pirmās izrādes, manā kā indivīda iekšējā būtībā ir nostiprinājusies pārliecība, ka teātris ir kas ļoti specifisks, bet man saistošs. Mana kultūras identitāte ik pa laikam prasa apmeklēt Dailes, Nacionālo vai Liepājas teātri. Tā ir īpaša labsajūta, kas rodas vērojot cilvēkus uz skatuves, kuri izspēlē neskaitāmas dzīves un situācijas.
Un visbeidzot, noteikti jānorāda, ka vēl viena būtiska manas kultūras identitātes sastāvdaļa ir mīlestība pret apkārtējo kultūrvēsturisko un ainavisko vidi. Pilsētas arhitektūra, mājas, kurām tu ej diendienā garām, parki vai jūras krasts arīdzan veido manu kultūras identitāti.
…
