-
Tonijs Džads "Pēc kara"
Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 3 | |
1. | Neiespējamais mierizlīgums | 4 |
2. | Aukstā kara iestāšanās | 6 |
3. | Viesulī | 10 |
4. | Kultūras kari | 13 |
5. | Vecās Eiropas gals | 14 |
Neiespējamais mierizlīgums
T. Džads šajā nodaļā apraksta pēckara situāciju, tostarp arī Jaltas konferenci, kas Centrāleiropas politikas leksikonā iegājusi kā Rietumu nodevība pret Poliju un citām Austrumeiropas (AE) valstīm, tomēr uzsvērdams, ka šij konferencei nebūt nebija tik liela nozīme, kā tai tiek piešķirta, jo tolaik Staļinam tikpat kā vairs nebija vajadzīga Rietumu atļauja, lai AE darītu visu, ko vien vēlējās.1 Autors norāda, ka atsevišķos aspektos Aukstais karš sākās pēc Pirmā, nevis pēc Otrā pasaules kara beigām un laiks no 1941. gada līdz 1945. gadam bija intermēdija cīņā starp Rietumu demokrātijām un padomju totalitārismu.2 Rietumu neuzticību Krievijai uz četriem gadiem mazināja nepieciešamība uzveikt Vāciju, tomēr pat tad starp Rietumiem un Austrumiem notika niecīga svarīgas informācijas apmaiņa. Dažādu savstarpēju vēsturē sakņojošos konfliktu dēļ Aukstā kara atjaunošanās Eiropā bija gaidāma, taču ne nenovēršama.
Pēc Otrā pasaules kara tika izstrādāta Bretonvudsas konvencija, kas paredzēja valūtas konvertējamību, tādējādi cerot panākt, ka neatkārtosies 1931. gada situācija, kad sabruka monetārā sistēma. Šo ideju sponsorēja ASV, tomēr ne Francija, ne Anglija, ne arī Krievija to neatbalstīja. Šāda Krievijas rīcība ierosināja jaunas konfrontācijas sākumu, par ko liecina Dž. Kenana 1946. gada 22. februāra uz Maskavu nosūtītā “garā telegramma”, lai gan daudzas ASV amatpersonas to nevēlējās atzīt un turpināja idealizēt Krieviju.3 Savukārt briti baidījās no tā, ka ASV vairs nesniegs palīdzību RE un Krievija ne vien kontrolēs AE, bet kopā ar aizvainoto Vāciju nodibinās kundzību pār visu kontinentu.4 …
Literatūra par Auksto karu ir plaša, bet tā ne vienmēr ir kvalitatīva. Vēsturnieki, kas pēta Auksto karu, iedalāmi trīs skolās; tradicionālisti, revizionisti un postrevizionisti. Šo skolu pārstāvjus atšķir galvenokārt nostāja trīs jautājumos: kas bija atbildīgs par Auksto karu. Tradicionālisti uzkata, ka galvenā vaina par Auksto karu jāuzņemas PSRS, bet revizionisti- ka galveā vaina jāuzņemas ASV, taču postrevezonisti neredz tikai vienas valsts atbildību. T. Džads kā autors pieder pie postrevizionistiem. Manuprāt, T. Džads ir viens no autoriem, kas vislabāk apraksta Aukstā kara izcelšanos. Lasot, šo grāmatu mēs varam detalizēti uzzināt visu, kas ir saistīts ar Auksto karu, jo viss šajā grāmatā tiek sīki un smalki izklāstīts, tādejādi dodot lasītājām reālistisku priekšstatu par norisēm starp abām lielvarām Aukstā kara laikā, kā arī par citām šajā karā iesaistītajam valstīm.
