Ošu Annas liktenis ir ļoti smags. Jau no agras bērnības pusgraudnieka meita Anna iepazīst darba grūtumu, pazemojumus, trūkumu. Meitene strādā un dzīvo, kā kalpa meita, pie Ozoliņiem. Jau tad viņai ir romāns ar Brīviņa dēlu Ješku. Šo attiecību sākumā viņas māte Māra Ose paredzēja, ka „ar labu godu tas nebeigsies”. Osiene pārdzīvoja ne tikai par savu meitu, bet arī par to, ko teiks pārējie, jo Anna tomēr ir viņas miesa un asinis, un, ja viņa izdarīja, kaut ko nosodāmu, tad šis grēka darbs varēja mainīt attieksmi arī pret māti. Māras vārdos, kad viņa saka, ka „sūrs un mielains ir tas nabaga ļaužu liktenis” un, ka trūcīgos kājām „min tie lielmaņi un vēl uzspļauj virsū”, var redzēt, cik smaga dzīve bija kalpa ļaudīm ikdienā izdabājot saimniekiem. Šajā vietā var vilkt paralēles starp Andreja Upīša romānu „Zaļā zeme” un Garlība Merķeļa „Latviešiem”, jo, kaut arī latviešu dzīve bija uzlabojusies, tomēr saimnieki aizvien vēl ņirgājās par zemniekiem, turklāt nu jau proletariātu izsmēja ne tikai vācieši, bet arī latviešu muižnieki.
Protams, Annas attiecības ar Ješku bija pamanījis arī Brīviņš. Viņš nosodīja meiteni. Brīviņš dusmojās par tādu netaisnību, ka „tiem babulniekiem, tiem ubagiem, vienmēr tās smukās meitas... Saimnieku dēlus dulnus pataisīja, visu dzīvi jauca kopā”.…
