Postpatiesība ir kaut kas starp patiesību un meliem, kaut kas starp melnu un baltu. Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk cilvēkus interesē nevis fakti, bet gan viedoklis jeb sabiedrības subjektīvā attieksme, emocijas, kas pavada kādu izteikumu. Kāpēc par postpatiesību šodien tiek runāts vairāk nekā kādreiz? Jo postpatiesības lielākais virzītājspēks ir sociālie tīkli. Tie ļauj ikvienam kļūt par viedokļa līderi, kā arī tiem, kas jau ir tādi, teikt to, kas ienāk prātā un tam ticēs visi šī līdera piekritēji. Postpatiesības jēdziena lietošana ir pieaugusi 2016.gadā līdz ar ASV prezidenta Donalda Trampa vēlēšanām un Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības. Nenoliedzams ir tas, ka tagad arī Latvijā ir ienācis postpatiesības jēdziens. Manuprāt, viens no izteiktākajiem piemēriem Latvijā ir Covid-19 vīrusa pandēmijas izaicinājums. Neuzticība medijos sniegtajai informācijai par pandēmijas izplatīšanos, “antivakseri” kā pierādījums neuzticībai ārstiem, ekspertiem un valdībai, kā arī viltus ziņu un sazvērestības teoriju izplatība saistībā ar Covid-19 vakcīnām. Protams, tagad aktuālākais piemērs ir Krievijas karaspēka iebrukums Ukrainā, līdz ar kuru arī Latvijas tauta sadalās divās frontēs (varbūt pat 3 frontēs) un papildus tam tiek izplatītas propagandistiskas viltus ziņas. Bez tiem var minēt arī citus piemērus tādus kā populisms, kas tiek izmantots priekšvēlēšanu kampaņās un citus.…
