Jau senatnē cilvēku savstarpējā sazināšanās notika ne tikai tiešā saskarē, bet arī netieši, sarunas dalībniekiem vienam otru nemaz neredzot. Piemēram, ja kāda cilts nosūtīja kaimiņu cilts vadonim šķēpu, tad tas nozīmēja „gribu ar tevi cīnīties”, bet ja tika nosūtīts palmas vai olīvkoka zars, tas nozīmēja „gribu būt draugs”.
Vēlāk attīstoties zemkopībai, amatniecībai un tirdzniecībai, radās nepieciešamība pēc netiešas sazināšanās. Arī valdnieka ierēdņiem vajadzēja atcerēties dažādas lietas, bet paturēt tās prātā nebija iespējams. Tad cilvēki izgudroja rakstību. Rakstība sākās ar zīmējumiem, bet šāds rakstības veids bija neprecīzs, jo viena priekšmeta attēlam bija dažādas nozīmes. Vēlāk cilvēki nāca pie secinājuma, ka vārdus var sadalīt zilbēs un zīmēt tos priekšmetus, kuru nosaukumos šādas zilbju skaņas ietilpst.
…
