Es eju, Zied bulvāru rozes kā lēdijas cēlas,
un lapas pirkstos virpina vējš.
Drīz slēgs veikalus ciet kā lādes.
Saule svešzemēm spīdēt ies.
Ļoti gribas Tev pieskarties.
Es eju. Cerība ir bez prāta –
gatava izraut tevi no nakts, un bez tam
cik labi, ka nav izdomāti trako nami...
Manuprāt, laika posms, kurā radies šis dzejolis ir 20. gadsimta 70.tie gadi. Domāju – augusta vakars…
