Tēlniecība Latvijā 20.-40.gados

Latviešu profesionālā tēlniecība aizsākās tikai 19. gs. nogalē. To ievadīja Gustavs Šķilters(pievērsās portretam), Teodors Zaļkalns, Burkards Dzenis un Augusts Bija. Savas darbības sākumā viņi vēl dzīvoja un strādāja ārpus dzimtās Latvijas.
20. gs. sākumā latviešu tēlniecība pārsvarā pievērsās stājdarbiem- portretiem un figurālām kompozīcijām. Monumentāli izteiktākās formās, pielietojot diorītu un granītu, Pirmā pasaules kara laikā sāka strādāt T. Zaļkalns (“Stāvošā māmiņa”, 1915; “Sēdošā māmiņa”, 1916) un B. Dzenis (“Kurzemniece”, 1915).
Otrā gadu desmita beigās latviešu tēlniecībā ienāca Kārlis Zāle, kura daiļrade un izcilais monumentālais talants stipri ietekmēja latviešu monumentālās tēlniecības attīstību. Ievērojamākie šā laika darbi ir Raiņa kapa piemineklis, Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis.
Kaut arī memoriāla tēma bija ļoti svarīga, tā, nebija vienīgā, ar ko nodarbojās tēlnieki. Vairāki ievērojami tēlnieki pievērsās portretam un plaši pieprasītajām dekoratīvajām kompozīcijām, kā arī mazo formu tēlniecībai. Mākslas akadēmijā jauno tēlnieku paaudzi skoloja profesori Konstantīns Rončevskis (1875-1935), Burkards Dzenis (1879-1966), jau nosauktie T. Zaļkalns, K. Zāle. Kopš 30. gadu otrās puses liela ietekme bija Kārļa Jansona (1896-1986) pedagoģiskajai darbībai. Jaunajiem māksliniekiem tika dota iespēja strādāt viņa darbnīcā “Siļķu” mājās pie Cēsīm.
Šajos divdesmit gados latviešu profesionālā māksla izveidojās par patstāvīgu un neatkarīgu, specifiski latvisku mākslu.
Kārlis Zāle. Profesionālo izglītību Zāle ieguva Kazaņas mākslas skolā, vēlāk devās uz Maskavu, kur strādāja Stepana Erzjas darbnīcā. 1915. gadā devās uz Petrogradu, kur iestājās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet 1917. gadā – Pēterburgas Mākslas akadēmijā (kā brīvklausītājs). 1921. gadā devās uz Berlīni, kur piedzīvoja ekspresionisma un – tēlniecībā – konstruktīviskma uzplaukumu. K.Zāles daiļrade neaprobežojās ar monumentālo tēlniecību. Gan savas darbības sākuma posmā, gan mūža nogalē viņš pievērsās arī stājskulptūrai (lielākoties portretiem un figurālām kompozīcijām). Vairums viņa mākslas tēlu ir vispārināti simboli- Dzimtene, Revolūcija, skumjas par tautas nestajiem upuriem.…