Brīvdabas pedagoģija

Brīvdabas pedagoģiju jēdzieniski var saistīt arī ar diskusijām par praktisko, rīcīborientēto zināšanu iedabu.
Brīvdabas pedagoģija var mums ļaut uz mirkli ielūkoties vēsturē un piedzīvot seno cilvēku dzīves apstakļus un problēmu risināšanas iespējas. Mācoties brīvā dabā, veidojas savstarpēja grupas locekļu atkarība, kas savukārt veicina personības attīstību un grupā rada drošības izjūtu un paļāvību.
Mācībām brīvā dabā ir virkne priekšrocību: tiek mobilizētas daudzas maņas un konkrēto situāciju mēs saistām ar personiski iegūtu pieredzi. Mums visu laiku jābūt gataviem reaģēt uz ko
neparedzētu, un tādējādi grupā veidojas arī ciešāka sociālā kopība.
Ja cilvēki nemeklēs dziļāku un ciešaku saikni ar dabu, mūsu veselību var skart globāls apdraudējums tāpat kā mūsu planētu. Nodarbības brīvā dabā nodrošina arī fizisko aktivitāti.
Dabā var vērot kādu procesu no sākuma līdz beigām, izprast un redzēt dabas aprites ciklus, kas sniedz milzīgu gandarījumu.
Daba dod mums iespēju nokļūt iepriekš neparedzamās situācijās un mācīties no tām. Izmantojot maņas, cilvēks apgūst apkārtējo pasauli gan detaļās, gan kopumā. Daba kļūst par vietu, kurā mēs atjaunojam iekšējos un ārējos spēkus, lai spētu veiksmīgi tikt galā ar ikdienas rūpēm.
Brīvdabas pedagoģija mācīšanas notiek “brīva un nebeidzamā procesā, kurā zināšanu apguves sākumpunkts ir audzēkņa tiešais pārdzīvojums un vērojumi.…