-
J.G.Fihte "Cilvēka sūtība"
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Īsas ziņas par referējamā darba autoru, viņa filozofisko uzskatu pamatnostādnes | 1 | |
| Referēšanai izvēlētā darba vispārējs raksturojums, satura īsa anotācija | 3 | |
| Izvēlētā darba fragmenta analīze, satura izklāsts, pamatideju iztirzājums, to salīdzinājums un izvērtējums dažādu filozofisko koncepciju kontekstā | 4 | |
| Kopsavilkums par veikto analīzi | 8 | |
| Secinājumi par visu referātu | 9 | |
| Bibliogrāfija | 10 |
Johans Gotlībs Fihte dzimis 1762. gada 19. maijā Ramenavā Oberlauzicā, Vācijā, nabadzīga audēja ģimenē. Johans bija ļoti neparasts, viņš bija spējīgs atstāstīt sprediķi, kuru uzmanīgi bija klausījies no mācītāja. Kādu bagātu kaimiņu zemnieku ļoti iespaidoja Johana atmiņas spējas, un viņš nolēma zēnu izglītot.
Savu izglītību Johans sāka pie ciema mācītāja, tad Pfortas muižnieku skolā, un 1780. g. iestājās Jēnas universitātes teoloģijas fakultātē, kuru līdzekļu trūkuma dēļ nepabeidza. Johans turpināja studēt Leipcigā teoloģiju, filozofijas un klasiskās filoloģijas studijas, bet arī tās nepabeidza.
Kopš 1784. gada Johans strādāja par mājskolotāju Saksijā un vēlāk Cīrihē, kur viņš iepazinās ar kādu ļoti inteliģentu, spēcīga rakstura jaunkundzi vārdā Johanna Raha. Johanna ļoti valdzināja Fihti, vēlāk viņi apprecējās. Sieva ļoti atbalstīja Fihti sakarā ar filozofiju.…
Darbs “Cilvēka sūtība” tiek uzskatīts par labāko ievadu Fihtes filozofijā. Šis darbs sastāv no 3 grāmatām. Pirmajā grāmatā “Šaubas” Fihte norāda, ka izmantot citu zināšanas un padarīt tās par savām neko nedod, viss svešais ir jāatmet un pašam viss jāizpēta. Otrajā grāmatā “Zināšana” notiek dialogs starp Es un Garu, kas palīdz saprast, kas ir kas, kā rodas priekšmeti, lietas, vai tie vispār pastāv, ka tie ir tikai attēls mūsos pašos un arī īpašības tiem piedēvējam mēs paši. Trešajā grāmatā “Ticība” viņš pārdomās atklāj, ka “tieši ticība ir tā, kas apstiprina zināšanas un paceļ skaidrības un pārliecības līmenī to, kas bez tās būtu vienīgi maldi. Ticība nav zināšanas, bet gribas lēmums piešķirt zināšanām īstu nozīmi”.
