Latvijas pārejas perioda specifika bija tik izteikta, ka strauji brūkošās ekonomikas (pēc statistikas datiem salīdzinājumā ar 1991. gadu 1995. gadā iekšzemes kopprodukts bija samazinājies uz pusi) augšupcelšanai nederīga bija plaukstošo un stabilo ekonomikas jomā ārvalstu pieredze. Tirgus noregulēšanā bija nepieciešama valsts iejaušanās un tas ir loģiski, jo pat lielvalstīs valsts piedalās tirgus regulēšanā. Valsts regulējošā sistēma ir sabiedrības interesēs, jo ir sfēras, kur savādāk tirgus nespētu darboties.
Keinisma atziņa ir, ka tirgus ekonomika savā būtībā ir nestabila, tādēļ nepieciešami aktīvi valsts pasākumi, lai simulētu koppieprasījumu. Vienlaikus valstij jāīsteno anticikliska politika, nepieļaujot ne ekonomikas pārkaršanu, ne lejupslīdi, ne depresīvu stāvokli. Pretējs ir monetārisma viedoklis, ka uzskata, pa privātā tirgus saimniecība ir stabila, pašregulēšanās, atgriezeniskā saite, pateicoties tirgus "neredzamai rokai", nodrošina līdzsvaru starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu. Valsts pasākumiem makroekonomiskā līdzsvara nodrošināšanā jābūt ilglaicīgiem un orientētiem uz piedāvājuma stimulēšanu. …
