Francija atsāka savu sociālā atbalsta programmu kara beigās, 1945. Līdz ar rietumu pasaulē atzīto fenomenu „baby-boom” (ievērojamu dzimstības pieaugumu pēc otrā pasaules kara), kurš Francijā sākās ap 1942. gadu, strauji piedzima dzimstība.
Pagāja vairāki gadi, lai atjaunotu kara izpostīto. Kaujas un bumbas iznīcināja vairākas pilsētas, ražotnes, tiltus, dzelzceļa infrastruktūras. Tiek lēst, ka Francijā vien tika izpostītas 1,2 miljonu ēku.1
1945. gadā Francijas Republikas valdība, kuru vadīja Šarls de Golls, tās sastāvā komunisti, sociālisti un gollisti (franču kristīgie demokrāti) nacionalizēja svarīgus valsts ekonomikas sektorus – enerģiju, gaisa transportu, bankas un apdrošināšanas uzņēmumus, kā arī vairākus lielus izņēmumus, piemēram, Renault. Tiek izveidota sociālā atbalsta programma.2
Ekonomikā tiek izveidoti vairāki ģenerālplāni, kurus izveido Plānošanas ģenerālkomisariāts (Commissariat général du Plan). Pirmais plāns – „Plan de modernisation et d’équipement” 1947-1952. gadam pievērsa galveno uzmanību uz galvenajām ekonomiskajām aktivitātēm – enerģiju, metālu, cementu, transportu, lauksaimniecības iekārtām). Otrajam plānam (1954-1957) bija plašāki mērķi: māju celšana, pilsētu attīstīšana, zinātnes pētniecība, ražotņu attīstīšana.3
…
Lielās karalaika grūtības un grūtības tūlītējā pēckara periodā aizstāja stabilas ekonomiskās attīstības periods Francijā, kurus tagad paši franči ar nostaļģiju sauc par „Trīsdesmit krāšņajiem gadiem” (Les Trente Glorieuses). Savstarpēji nomainošās intervencionistu un brīvā tirgus piekritēju idejas ļāva frančiem uzbūvēt sabiedrību, kurā varētu tikt sasniegtas jaunas tehnoloģiskas un ražotnes virsotnes tai pašā laikā tiktu aizsargātas darbinieku drošības un privilēģijas. 20. gadsimta beigās Francija atguva savu vietu starp pasaules ekonomiskajiem līderiem. Sākoties jaunajam gadsimtam Francijas ekonomiskā nākotnē spēcīgi saistās ar ES. Ir skaidri redzams, ka tai nācies aizvien ciešām integrēties lielajā Eiropas ekonomikā, tā vēlas saglabāt savu pozīciju, attīstības līmeni, darbinieku privilēģijas un bagātību aizvien globālākā un transnacionālajā pasaulē. Tas ir atspoguļojams lēnajā Francijas ekonomikas izaugsmē pretstatā Vācijas un Lielbritānijas izaugsmei.
