-
Latvijas televīzijas multiplikāciju filmu devums Padomju Latvijas bērniem
Kā un kad tas aizsākās Latvijā?
„Latvijas animācijas pamatlicējs ir Arnolds Burovs (1915-2006). 1966.gadā Arnolds Burovs Rīgas Kinostudijā izveidoja pirmo leļļu filmu studiju. 1966.gadā Arnolds Burovs uzņēma pirmo Latvijas leļļu animācijas filmu "Ki-ke-ri-gū". Arnolds Burovs ir leģendāra personība, tiek lietots tāds jēdziens kā "Burova skola"..
1969.gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmē pirmo animāciju aplikācijas tehnikā.”1
„Režisori R. Stiebra un A. Bērziņš uzņēmuši vairākas filmas, kuru stilistika un tematika sasaucas ar Rīgas kinostudijas leļļinieku darbiem. Tāpat daudz izmantoti folkloras un literāru darbu motīvi, filmas ir poētikas, tajās interesanta mūzikas. .. Ar ļoti lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem veidota R. Stiebras filmu sērija par Dilli Dalli piedzīvojumiem. Tajā interesantā, bērniem labi uztveramā formā stāsta par labā cīņu pret ļauno.”2
„Tos jauniešus, kuri 1969. gadā nolēma Latvijas televīzijas studijā sākt veidot aplikācijas filmas, vadīja mīlestība uz jaunizvēlēto profesiju. Rozei Stiebrai bija leļļu teātra aktrises diploms bez nopietna praktiskā darba seguma, bet Ansim Bērziņam – dažas dokumentālā kino operatora un režisora iemaņas. .. Televīzijas entuziastu pirmie soļi atgādināja aizrautīgu pašdarbnieku rosīšanos. Pirmās filmas (līdz 1972. gadam) tapa pat bez profesionāla multiplikatora.…
„Multiplikācijas kino ir mākslas veids, kura pamatā ekrāna mākslas iespēju jauna, unikāla mākslinieciska sintēze. Multiplikācijas filmas tiek veidotas, fāzveidīgi filmējot nekustīgus zīmējumus vai telpiskas kompozīcijas. Tādējādi uz ekrāna rodas iespaids par zīmēto vai telpisko figūru kustību. Pats vārds „multi” nozīmē daudz. Patiešām, tā kā sekundi ilgam attēlam uz ekrāna nepieciešami 24 kadri (šai gadījumā 24 zīmējumi vai 24 plastiskas kompozīcijas), 300 metru garai filmai jāveido 15 līdz 18 tūkstoši atsevišķu zīmējumu vai telpisku kompozīciju. Tāda ir filmu veidošanas tehnika. .. Multiplikācijas filmā redzams nevis dokumentāli fiksētu realitātes kopiju, bet ar mākslinieciskiem līdzekļiem pārveidotu īstenību. .. Meklējot multiplikācijas avotus, jāpievēršas visdažādāko mākslas veidu senajām saknēm. Visvairāk multiplikācijas filma, protams, saistīta ar tēlotāju mākslu, pirmām kārtām ar grafiku, pēc tam ar glezniecību, tēlniecību, dekoratīvi lietišķo mākslu un, bez šaubām, ar teātri – leļļu, dramatisko, muzikālo, pantomīmas teātri - , ar cirku. Arī aktieri tur ir – ar viņu balsīm runā filmu varoņi. Reti kāda multiplikācijas filma iztiek bez mūzikas. Kā redzams, multiplikācija it kā liktos vienkārša, skaidra māksla, taču būtībā tā ir daudzu mākslu sintēze. Multiplikācijas mākslas tēls ir sarežģīts un daudznozīmīgs. ..
