Veļu laiks
Senie Latvieši ticēja, ka no Miķeļiem – 29.septembra līdz Mārtiņiem – 10.novembrim ilga veļu laiks (garu laiks, dievaines, Dieva dienas, zemlikas, tēvu dienas, paminkas), kad aizsaulē aizgājušie senču gari nāca ciemos pie dzīvajiem. Dažādos novados šis periods ir bijis atšķirīgs.
Lai iegūtu veļu labvēlību, ļaudis izlika mielastu klētī, pirtī, rijā, kapos vai pie kāda svēta koka. Ja mielasts bija iekštelpās, durvis un logus turēja plaši vaļā, lai veļiem būtu vieglāk ievelties. Uz bagātīgā galda senie latvieši lika sviestu, putru, raušus, gaļu un alu. Tad ienācis pats saimnieks, rādījis veļiem uguni un saucis tos, aicinājis uz mielastu. Ja saimnieks redzējis kādu dvēseli, tad viņam tajā gadā jāmirstot, ja nē, tad vēl gadu varot droši dzīvot.
…
