Iedomājieties torni, kurš būvēts uz materiāla, kas ir tik mīksts kā putuplasts, un kura nosvēršanās lēni un nepielūdzami tuvojas punktam, pēc kura sasniegšanas tornis apgāzīsies. Turklāt torņa mūra sastāvs ir tik trausls, ka spiediens, ko rada aizvien pieaugušais sagāzums, jau tuvojas materiāla izturības robežai, un tornis var apgāzties jebkurā brīdī. Nestabilitāte, ko tikai palielinājusi pamatu piebetonēšana un pastiprināšana mālā, uz kuru tornis ir nosvēries, var kļūt par cēloni tā nokrišanai, savukārt torņa atbalstīšana vai vilkšana ar trosēm var izraisīt mūra sabrukšanu. Apmēram šāda ir Pizas torņa kritiskā stāvokļa patiesā aina, un šīs būves stabilizācija reprezentē pēdējos civilās inženierijas sasniegumus.
Pizas tornis nav tikai interesanta atrakciju tūristiem. Tas ir arhitektūras dārgakmens un joprojām varētu būt viens no nozīmīgākajiem viduslaiku Eiropas arhitektūras pieminekļiem pat tad, ja nepieder pie ēku kompleksa, kura pamatu veido četras koši baltas celtnes – katedrāle, zvanu tornis jeb kampinale, baptistērijs un kapsēta. Tāpat kā pārējās ansambļa celtnes, arī zvanu tornis būvēts, lai slavinātu Pizas pārticību un paustu tās pilsoņu lepnumu. Arī mūsdienās tornis ir unikāla, skaista un noslēpumaina celtne.…
