Psihosociālā krīze šajā posmā ir: ierosmes, iniciatīvas attīstība vai vainas sajūtas veidošanās.
Normālu attīstības procesu raksturo ierosme uz visādām aktivitātēm. Bērns identificējas ar savu aprūpētāju raksturībām. Tas ļauj izjust aprūpētāju klātbūtni arī tad, ja viņi fiziski neatrodas tuvumā, proti, bērns atceras, kā viņi būtu rīkojušies attiecīgā situācijā un tā arī pats dara. Šāda identificēšanās dod drošību daudzās sociālās situācijās.
Bērns identificējas, pieņem kā savus aprūpētāju morāles standartus (kas ir labs, vērtīgs, nevērtīgs) un aprūpētāju uzmanības normas. Vienlaikus pieņemot vecāku morālos standartus, bērns sāk attīstīt arī savus. Šajā vecumā izpaužas liela rosme atrast uzvedības trūkumus, galvenokārt citiem bērniem, parasti sevi nekritizējot.
Ja uzvedība neatbilst sevī pieņemtajiem aprūpētāju morāles standartiem, tad bērns var pārdzīvot vainas sajūtu. Pretējā – saskaņas variantā attīstās pašapziņa*, kas sekmē ierosmi attīstīt visādas prasmes, aktīvi lemt un rīkoties.
…
