Līdz 19.gadsimta otrajai pusei, kad noformējās latviešu buržuāziskā nācija, latviešu tautai nebija savas profesionālās rakstītās literatūras. Feodalo attiecību laikmetā, feodālisma sairuma un kapitālisma tapšanas periodā latviski uzrakstītā dzeja, proza, dramaturģija un publicistiska bija tautai naidīgo feodalo sveštautiešu (vāciešu) un viņu latvisko vagaru raksti.
Līdz 19. gadsimta vidum, kad citām tautām, pirmkārt latviešu kaimiņiem – lielajai krievu tautai, ja bija sava pasaulslavena reālistiska rakstniecība, tautas dzīves un cīņu notēlotāja , tautas masu audzinātāja cildeniem mērķiem, latviešiem trūka pat reālisma iezīmētu daiļdarbu.
19.gadsimta vidū pēc stindzinošās feodālās ziemas iestājās latviešu rakstītās literatūras agrais pavasaris.
Pateicoties krievu demokrātiskās reālistiskās literatūras apguvei, kas notika garākā gadu ritējumā, latviešu topošā profesionālā rakstniecība drosmīgi kratīja nost no saviem kamiešiem iepriekšējo gadsimtu tradīciju nastu – feodālo padevību, didaktiku un sentimentālismu, kā arī kroplo latviešu rakstu valodu.…
