Kapitālisma sākumperiodā radās vesela ekonomistu paaudze, kā arī merkantilisma un fiziokrātisma zinātniskās skolas, kuru attīstības laikā radās arī termins politiskā ekonomija. Tā autors ir A. Monkretjēns (1575 – 1621), kurš izstudējot sengrieķu filozofu darbus un terminu oikonomia papildināja ar sengrieķu vārdu politeja, kas nozīmē sabiedrisko iekārtu. Politiskās ekonomijas kā zinātnes rašanās tiek datēta ar 1776. gadā, kad izcilais angļu ekonomists Ādams Smits (1723 – 1790) publicēja savu fundamentālo darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. Taču 19. gs. otrajā pusē termins politiskā ekonomija kā ekonomikas teorijas nosaukums tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija. Pirmo reizi šo apzīmējumu lietoja angļu ekonomists V.S. Dževonss, bet ekonomists A. Maršals pierādīja, ka atšķirībā no politiskās ekonomijas, kas ir šķiriska zinātne, bet ekonomikas teorijas uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām.1
Kā līdzīgi definēts vairākos ekonomistu avotos, ekonomikas teorija ir mācība par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotos resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības. …
