Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā, tika uzsāktas arī ievērojamas reformas darba likumdošanā. Sakarā ar tautsaimniecības tālāku pārstrukturēšanu un uzņēmējdarbības izveidošanos atbilstoši jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem arī Latvijas Darba likumu kodeksā izdarīti būtiski grozījumi. Darba ņēmēja un darba devēja savstarpējās attiecības ir ievērojami mainījusi ekonomisko apstākļu maiņa, ražošanas sašaurināšanās valsts sektorā un ekonomiskās aktivitātes pieaugums privātajā sektorā. Šobrīd vairāk kā jebkad agrāk darba ņēmēja un darba devēja savstarpējās attiecības ir atkarīgas no abu līgumslēdzēju pušu rakstveida vienošanās – darba līguma. Darba līguma nozīme tiesisko attiecību realizēšanā ir ļoti liela.
“Darba līgums …ir divu pušu privāta civiltiesiska vienošanās, ar ko viena puse (algots darbinieks) apņemas izpildīt noteiktu darbu otras puses (darba devēja) labā un vadībā par noteiktu atlīdzību (darba algu)”.1Darba līgums, kā no šīs definīcijas izriet, ir privāts civiltiesisks līgums, kaut gan, kā atzīst profesors K.Torgāns, darba attiecību regulējumā zināma loma ir arī publiskajām tiesībām, kas nosaka cilvēka sociālo aizsardzību.…
