Kad visas cerības zūd un Indulis paliek viens, rokot kapu Uģim un sev, Induļa mokās un pūlēs Rainis attēlo viņa garīgos meklējumus – kā ar Dieva žēlastību glābt savu tautu”. Tauta ir glābta, bet leiši, kurus Indulis visu laiku sauca par brāļiem – ir noslīkuši... Vienā brīdī sauc par brāļiem, otrā brīdī – apslīcina. No vienas puses glābj vēl pārpalikušo tautas daļu un ir varonis, no otras puses noziedznieks pret brāļu tautu. Un pārdzīvojumi ar to nebeidzas un nemazinās.
„Ak dievs, mans dievs! Tur mūsu brāļi brēc!
Trīsdesmit tūkstots brāļu man uz sirds!”
No ceļa tiek novirzīts Indulis mīlestības dēļ. Ja nebūtu mīlestība pret Āriju, nebūtu traģikas, nebūtu traģēdijas, Indulim nevajadzētu aiziet boja. Mīlestība ceļ, taču dotajā situācijā novirza no mērķa.
Lugas noslēgumā Induļa nāve ir loģisks atrisinājums. Varonim jāaiziet bojā savu noziedzīgo nodarījumu dēļ. Indulis izaicina un saņem atmaksu no Pērkona, viņš atmetis senču dievus, Pērkons pārtrauc viņa dzīvību. Aiziet nāve saņemt augstāko mīlestību, kādu šeit uz zemes nebija lemts gūt.
…
