Termiņš “ tiesību avots” jau tika pielietots XIX gadsimtā, kaut tā izcelsmi var saistīt ar daudz senākiem laikiem. Pirmoreiz šo terminu sācis lietot viens no romiešu vēsturniekiem Tits Līvijs , nosaucot XII tabulu likumu par fons omnis publici et privatique iuris ( avotu visām publiskajām un privātajām tiesībām).
Diezgan bieži tiek atzīmēts, ka termins ”tiesību avots” nav īpaši sekmīgs un tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu –“ tiesību forma”, bet pēc manām domām, termins” tiesību avoti” ir daudz saprotamāks un jau dzīvē vairāk izmantots nekā termins “ tiesību forma”. Tāpēc, turpmāk savā darbā izmantošu tieši šo terminu.
No juridiskā viedokļa ar tiesību avotu saprot, galvenokārt, tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu.
Tā ir forma, kurā izteikts priekšstats jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku.
Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpo par pamatu juridisko lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu.
Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrībā valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.
Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām.
Padomju tiesību izpratnes raksturīgākā pazīme bija nevis “ normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. …
Tiesību avots - specifisks juridisks termins tiesību ārējo normu apzīmēšanai, tas no kurienes var “ uzzināt” tiesību normu saturu.1 Tiesību avots ir valstisks akts, kuros var saskatīt ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu tos normatīvajos aktos. Tomēr pie tiesību aktiem arī pieder tādi tiesību akti, kas apstiprina vai atceļ tiesību normas, kā arī juridiskie akti, kas groza tiesību normas. Tādēļ, saskaņā ar šiem aktiem tiesību normas stājas spēkā vai zaudē savu juridisko spēku un nozīmi
