Šajā nodaļā Rortijs nošķir divus tipus – metafiziķi un ironistu. Viņš tos pretstata kā divus skatījuma veidus, kā divus darbības veidus kādi pastāv kultūrā. Metafiziķi konstruē realitāti darbojoties noteiktas vēsturiskas dimensijas ietvaros, tie rada teorijas ar patiesības vērtību un cenšas tās iedzīvināt ikdienas pasaulē. Tie darbojas noteiktu teoriju un priekšstatu ietvaros, tos komentējot un tādejādi izstrādājot jaunas teorijas, kas neiziet no iepriekšējo teoriju robežām. Pasaule pēc viņu domām ir tāda, kas vēlas tapt izzināta, bet cilvēks tāds, kas ir zināt kārs. Cilvēks un pasaule līdz ar to atrodas sadarbības mijiedarbību attiecībās. Sadarbība notiek valodas ietvaros un tās palīginstruments ir Veselais saprāts. Rortijs apgalvo, ka „[v]eselais saprāts mums (metafiziķiem – M.V.) arī saka to, ka „realitāte”, ja vien tai pareizi uzdodam jautājumus, palīdzēs izprast, kādam jāizskatās mūsu galīgajam vārdu krājumam.”1 Metafiziķi līdz ar to savu izziņas priekšmetu dēvē par dabisku, pietiekami vispārīgu un pietiekami svarīgu.
„Ironists - gluži pretēji - ir nominalists un vēsturiski orientēts. Viņš uzskata, ka nekam nav iekšējās iedabas, reālas būtības.”2 Tas skata parādības un lietas vertikālā plāksnē parādot un uzsverot vēsturiskās izmaiņas, vērtību mainīgumu un universālu valodu neesamību veidojot aprakstus. …
