Smēķēšana un ētika

Pēdējos gados lielākā daļa jauno smēķētāju ir pusaudži un jaunieši. Lielai daļai ir tā doma- „Vienu pamēģināšu, nekas taču nenotiks. No vienas cigaretes jau nesāksies atkarība.” Dažiem, kuriem ir stingrs raksturs, nudien atkarība arī nesākas. Bet ir cilvēki, kuriem vai nu rakstura vājuma dēļ vai arī patikas pret procesu kā tādu (jo atkarība no nikotīna pēc vienas pirmās cigaretes nevar iestāties) ir vēlme pēc nākošās cigaretes un tad pēc vēl nākošās, un nākošās... Atkarība rodas ļoti ātri, jo sevišķi, ja apkārt ir atbilstoša, tas ir, smēķējoša kompānija. Lielākoties, jaunieši sāk smēķēt tāpēc, ka smēķē draugi. Tas tā, lai it kā neatpaliktu no viņiem. Lai par viņu nesmietos. Tas ir pats sliktākais un, manuprāt, muļķīgākais iemesls, lai brīvprātīgi sāktu šādu atkarību. Protams, tādā situācijā, ja cilvēkam nav pašam savs viedoklis vai viņš nav spējīgs to izpaust tā, lai uzklausa, tad konkrētais jaunietis šādu situāciju uzskatīs par lielu problēmu un padosies bara instinktam.
Smēķēt agrā vecumā jaunieši sāk ne jau tāpēc, ka viņiem būtu nopietns iemesls- stress vai kā citādi. Lielākoties tas ir tāpēc, ka viņi grib būt pieaugušāki. Ja cilvēks tur rokā cigareti, tad viņš uzreiz sajūtas kā lielais vīrs. Tas nereti ir faktors, kā jauni cilvēki izrādās un it kā cenšas pierādīt apkārtējiem, ka ir jau lieli.…