Varbūt kā vienīgo neveiksmi jāmin dejotājiem izraudzītie kostīmi – pelēki triko. No vienas puses šī absolūtā vienkāršība attaisno mērķi – dejotāji var ātri un viegli reinkarnēties nākamajā tēlā un ‘pazust’ tumsā, bet, no otras puses, daudzi stāsti, kur horeogrāfija nav īpaši izteiksmīga, nenolasās, ko palīdzētu atrisināt kāda raksturīga tērpa detaļa. Solo pāra tērpu izrādes sākumā un beigās papildina balts t-krekls ar uzrakstu ‘Mana daba’, kā rezultātā nav iespējams atšķirt, kurš ir puisis un kura – meitene, jo abi dejotāji ir vienāda auguma, vienādas miesas uzbūves un vienādi gariem matiem, līdz ar ko, viņu izpildītās kustības brīžiem izskatās neestētiskas.
Agra Daņiļeviča un Kārļa Boža horeogrāfiskais teksts nepretendē uz lielām atbildēm, arī nejautā, vienīgi turpina šo mūžīgo sarunu par cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanu. Taču par banāliem kļuvušie saukļi te ir ieguvuši citu formu – aicinājumu dejas izrādes noslēgumā. Mēs, cilvēki, nākam, tad mirstam, un mūsu vietā nāk nākamie, kas arī mirst, un tas atkārtojas atkal un atkal, nemitīgi. Tikmēr mums apkārt ir daba, kas paliek, tāpēc ir svarīgi, esot šeit, saglabāt un saudzēt, mīlot un sargājot to.
…
