| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Spēku līdzsvara (varas sadalījuma) teorija un modeļi | 4 |
| 2. | Spēku līdzsvara vēsturiskās funkcijas un to mūsdienu nozīme | 6 |
| 3. | Mūsdienu spēku līdzsvara un tā attīstības tendenču raksturojums | 7 |
| Izmantotās literatūras un avotu sarakts | 9 |
Apskatot Āziju kā lielvaru (Ķīnas un ASV) cīņās arēnu, bez ievērības nav atstājama pašreizējā Krievijas darbībai, kuras mērķis varētu būt mēģinājums vismaz daļēji atgūt ietekmi pasaulēs kārtības noteikšanā, kāda bija PSRS aukstā kara laikā. Krievijas mēģinājumi sasniegt šo mērķi ir spilgti raksturojumi gan ar īstenoto Dienvidosetijas okupāciju Gruzijas kara laikā (2008. g.), gan ar īstenotajām aktivitātēm atbalstot separātiskos spēku Austrumukrainā (kopš 2014. g.), tādējādi faktiski izaicinot starptautisko sabiedrību. Nemazāka nozīme ir Krievijas militārajām aktivitātēm Tuvojos Austrumos, iesaistoties militārā Sīrijā notiekošajā militārajā konfliktā, tajā skaitā atbalstot pašreizējā Sīrijas prezidenta cīņu pret ASV atbalstītajiem režīma pretiniekiem. Šāda Krievijas rīcība ir saistāma ar centieniem novērst spēku pārsvara Tuvojos Austrumos un daļēji Ziemeļāfrikā kustību par labu ASV, iespējams, tādējādi līdzsvarojot Krievijas klātbūtnes un ietekmes trūkumu uz varas sadalījumu vai reģionālo spēku līdzsvaru Āzijā.
Noslēgumā ir atzīmējama kopējā Rietumeiropas un tās atsevišķu valstu, tajā skaitā formālu lielvaru – Lielbritānijas un Francijas kā kodolvalstu, kā arī Vācijas kā spēcīgākās Eiropas ekonomikas, drīzāk neskaidrā loma un potenciālā ietekme spēku līdzsvara veidošanā vai pasaules kārtības uzturēšanā. Šajā gadījumā ir atzīmējama politikas praktiķu un teorētiķu atziņa, ka spēku līdzsvara centrs no rietumiem pārvietojas uz austrumiem , tajā skaitā Rietumeiropa un šo valstu alianse un savienība, kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, tā arī Eiropas Savienības ietvaros, zaudē ietekmi, tajā skaitā netiek uzskatīt par globālu spēlētāju no ASV, Ķīnas un pat Krievijas puses.
Tādējādi ņemot vēra H.Bulla skatījumu uz spēku līdzsvara, kā arī citu autoru atziņas un redzējumu, ir iespējams izvirzīt varbūtīgu, ka tuvākās dekādes vai divu laikā varas sadalījums pasaulē mainīsies. Kā lielvalsts priekšplānā izvirzīsies Ķīna un savu līdzšinējo lomu saglabās ASV, ar divpolāru varas sadalījumu starp abām valstīm Āzijā. Savukārt Krievijas un Rietumeiropas loma un vieta starptautiskajās attiecībās un spēku līdzsvara nodrošināšanā, ņemot vērā vairākus faktorus, (ekonomikas lejupslīde, migrācija, terorisms), pašreiz nav prognozējama. …
Individuālā rakstiskā uzdevuma “Mūsdienās pastāvošais varas sadalījuma / spēku līdzsvara modelis starptautiskajā sistēmā” mērķis, pamatojoties uz Hedlija Bulla (Hedley Bull, 2002) sniegtajām atziņām tā darba 5.nodaļā “Spēku līdzsvars un pasaules kārtība ” (Bull, Chapter 5, The Balance of Power and International Order), kā arī atsaucoties uz vairāku citu autoru pētījumiem un pārdomām par mūsdienu pasaules kārtību, ir raksturot mūsdienās pastāvošo varas sadalījumu vai spēku līdzsvaru starptautiskajā sistēmā, īpašu uzmanību pievēršot dažādu spēku līdzsvara modeļu vispārējai analīzei. Analīzes ietvaros ir mēģināts apskatīt dažādu spēka līdzsvara modeļu pastāvēšanu un to savstarpējo mijiedarbību starptautiskajā sistēmā. Darba uzdevumi ir – īsumā apskatīt spēku līdzsvara modeļu (sistēmu) teorētiskos aspektus un tos raksturojošās iezīmes, tajā skaitā ar praktiskiem piemēriem, tādējādi veicinot izpratni par šo modeļu pastāvēšanu starptautiskajās attiecībās un sistēmā. Apskatot jautājumu par spēku līdzsvara (varas sadalījuma) modeļiem ir nepieciešams īpaši atzīmēt Henrija Kisindžera (Henry Kissinger) atziņu – “gandrīz katrā gadsimtā, kā saskaņā ar kādu dabīgu likumu, priekšplānā ir izvirzījusies valsts ar spēku, gribu, intelektuālajiem un morālajiem dzinējspēkiem mainīt starptautisko attiecību sistēmu saskaņā ar šīs valsts vērtībām ” (Kissinger, 1994, 17). Šī atziņa pēc savas būtības spilgti izskaidro spēku līdzsvara un varas sadalījumu teoriju gan no vēsturiskā viedokļa, gan arī savā ziņā pareģo spēku līdzsvara un varas sadalījuma iespējamās attīstības tendences 21.gadsimtā.
