Gan filmā, gan tekstā tiek pieminētts tas, ka kurši bija tradīciju un paražu tauta, taču filmā par to tiek plašāk stāstīts – par dēmoniem, rituāliem, kas nostiprina kopienu, garu pasauli un svētajiem mežiem un birzēm. Kuršiem bija svarīga atvadīšanās no aizgājušajiem, tie ticēja, ka no senču dvēseles godināšanas atkarīga dzīvo labklājība, auglība un veiksme cīņās. Tekstā tika minēts, ka kuršu zemēs kremācijai bija ļoti noturīgas tradīcijas, jo tā saglabājās pat līdz XV gs.
Var teikt, ka Šnē savā ziņā noniecināja kuršus kā sirotājus pēc viņa teiktā: “Lai gan kurši devās sirojumos uz Skandināvijas zemēm, tas viņus tomēr nepielīdzina iepriekšējo gadsimtu skandināvu vikingiem.”, taču filmā tika pausts viedoklis, ka kurši ir viena no kareivīgākajām baltu ciltīm.
Par kuršiem abos avotos stāstīts, ka tie bija lieli ceļotāji, viņi ir bijuši gan Dānijā, gan Skandināvijas cietzemē, Prūsijā. Filmā tika spriests arī par to, ka jādomā, ka dodoties austrumu ceļos kurši devās arī gar Volgu.
Gan Šnē tekstā, gan filmā kurši tika saukti par jūras pirātiem, tekstā stāstot par Jarnlokas smago kauju, lai gan no vēstošajiem avotiem nevar saprast vai par pirātiem tiek saukti kurši un igauņi vai tikai kurši. Taču filmā, kad tiek runāts par kuršu kuģiem tiek stāstīts par latīnisko tulkojumu, kas nozīmē pirātu kuģis.
…
