Baltijas valstis Molotova-Rībentropa paktā. Vācbaltu reemigrācija

Tiklīdz Staļins un Hitlers bija pārvarējuši savu aizdomīgumu un viņu pārstāvji bija sēdušies pie viena sarunu galda, drīz vien viņi atskārta, kādas iespējas viņiem paveras. Ņemot vēra Rietumu neizlēmīgumu, Polija bija vienīgais nopietnais šķērslis viņu izredzēm savstarpēji sadalīt Austrumeiropu. Tik spīdoša laupījuma apžilbināti, ne Staļins, ne Hitlers īpaši nedomāja, ka vēlāk Krievija un Vācija varētu sākt cīnīties par to, kā sadalīt šo laupījumu. Arī Rietumu ilgtermiņa reakcija viņiem bija vienaldzīga. Nodrošinājies ar Staļina svētību, Hitlers bija izrēķinājis, ka spēs viens pats tikt galā ar Lielbritāniju un Franciju, šai procesā ievērojami nostiprinot Vācijas varenību, savukārt Staļins itin labprāt ļāva viņam to pamēģināt. Staļins bija atplēsis, ka spēs viens pats pievākt Austrumeiropas valstis ,šai procesā ievērojami nostiprinot Padomju Savienības varenību. Iespējams, viņi abi saprata, ka būtu labāk, ja viņi atrisinātu Eiropas problēmas, iekams, nojautušas draudošās briesmas, iejauktos ASV, kuru aizsardzības izdevumi tolaik bija mazāki nekā Lielbritānijai. Šo iespēju nedrīkstēja palaist garām, jo tā varēja neatkārtoties. Nedēļu pēc tam, kad britu misija nesteidzoties bija sasniegusi Maskavu, turpat no Berlīnes žigli ieradās arī fon Ribentropa kungs. [4, 1009]
Tajās vasaras dienās, kad laiks bija saulains, bet politiskā prognoze drūma, Hitleru arvien vairāk pārņēma līksms satraukums. Bruņošanās ziņā, trīs gadu laikā vērmahta frontes divīziju skaitu palielinot no 7 līdz 51, Hitlers bija pārspējis ķeizariskās armijas bruņošanās apjomu pēdējos 10 gados pirms Pirmā pasaules kara. …