Īpašuma tiesību saturs un īpašuma jēdziens

Latvijas Republikas Civillikumā ir noteikts, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu – tā atrodas īpašnieka valdījumā un lietojumā, kurš no šīs lietas iegūst visus iespējamos labumus un kurš var rīkoties ar to. Īpašnieks savu lietu no jebkuras trešās personas var atprasīt ar īpašuma prasību. Īpašums ir subjektīva lietu tiesība – konkrētai personai (īpašniekam) piederoša tieša un ekskluzīva tiesiska vara pār lietu. Īpašniekam tiek piešķirtas visplašākās lietošanas un rīcības iespējas pār lietu. No īpašuma tiesībām tiek atvasinātas citas lietu tiesības, kas piešķir tiesīgai personai (neīpašniekam) saturiski un laika ziņā ierobežotas iedarbības iespējas uz lietu, kura joprojām atrodas īpašnieka īpašumā. Taču, ja pastāv šādas „tiesības uz svešu lietu”, tad īpašnieks tiek ierobežots atsevišķu ar īpašumu saistītu pilnvaru īstenošanā. Bet, tiklīdz beidzas šīs tiesības, īpašnieka pilnvaras atjaunojas pilnā apjomā, kā bija sākumā – tas ir īpašuma elastīguma princips. Privātīpašums ir neaizskarams – nevienam nevar tikt atņemtas tam piederošās īpašuma tiesības, bet gadījumos, kad tas tiek darīts sabiedrības vai valsts interesēs, īpašniekam ir jāsaņem savlaicīga un taisnīga atlīdzība. Īpašumu var atņemt tikai ar tiesas lēmumu. Ikviens īpašnieks nes atbildību ar savu īpašumu par savām saistībām – prasība nevar tikt vērsta pret to fizisko personu mantu, kuras saraksts ir reglamentēts Latvijas Civilprocesa likuma 571. pantā un citos Civilprocesa likuma pantos.
Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav izņemts no vispārējās apgrozības. Ar īpašuma priekšmetu parasti saprot ķermeniskas lietas, jo Civillikuma 841. pantā ir noteikts, ka ar bezķermeniskām lietām saprot dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības – ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas. …