Mūsdienu izglītības programmu un standartu formālās izglītības labirintos sen pazudis cilvēkbērns kā personība, jo dominē normatīvās pedagoģijas metodes.
Šodien mēs nespējam klausīties par to, cik ļauni, ciniski nedisciplinēti ir kļuvuši bērni, un par to, ka valda visatļautība. Vai mums, pieaugušajiem-labi audzinātiem un izglītotiem tomēr nevajadzētu uzņemties atbildību par to? Retorisks jautājums, uz kuru iespējams saņemt simtiem, attaisnojošu iemeslu meklējošas, atbildes. Es nerunāju tikai par pedagogu atbildību, bet arī par vecāku atbildību. Bērnam trūkst mīlestības, cieņas, sapratnes, uzticēšanās, piederības sajūtas, uzslavas, un pašsaprotami, ka šajos tukšumos „iepildās” ļaunums, dusmas, sajūtas, ka esi lieks un nevajadzīgs, mazvērtības kompleksi, kas tiek demonstrēti ar bravūru un visatļautību. Tātad, ne jau humānisms un demokrātija noved pie visatļautības, bet gan humānisma un demokrātijas totāls trūkums.
20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad veidojās atjaunotās Latvijas izglītības sistēma, uzsvars tika likts uz šiem pamatakmeņiem- demokrātiju un humānismu, jo pēc totalitārā režīma diktatoriskās sistēmas, visi alka pēc humānām un demokrātiskām attiecībām arī skolās. Šajā brīvības eiforijā tika pieļautas smagas kļūdas, kuras jo dziļi kultivēja dažādas bērnu tiesību aizsargājošas iestādes un inspekcijas, kuras aizgūtnēm skandināja par bērnu tiesībām. Tika izkropļotas demokrātijas un humānisma idejas skolās, bērniem piešķirtas gandrīz neierobežotas tiesības, kuras pilnīgi un galīgi ignorēja tiesību atgriezenisko saiti – pienākumu. Demokrātijas un humānisma idejas strādā tikai pie nosacījuma tiesības = pienākumi. Šo kļūdu augļus pārpārēm varam baudīt skolās šodien, šīs kļūdas tad nu varam saukt par visatļautību. Pārspīlētā bērnu tiesību slavināšana ir sajaukusi lietu pamat būtību, un bērns neko nezina par pienākumu. Diemžēl nākas saskarties arī ar vecākiem, kuri ļoti labi zina sava bērna tiesības, bet ne nieka nezina par to, kādi ir viņa bērna pienākumi pret skolu un sabiedrību.
…
