Literatūras uzdevums izglītot, nevis izklaidēt

Rakstnieki rada darbus, lai lasītājam nodotu atziņas, atgādinātu kādu dzīves mācību, vai atklātu kādu jaunu ideju. Šķiet, ar savu darbu palīdzību autori vēlas izglītot lasītāju. Tomēr, lai mācītos lasītājs izvēlēsies mācību grāmatu, bet literatūras darbu, lai izklaidētos, tāpēc, manuprāt, autoram ar savu darbu ir jāpanāk, ka lasītājs izklaides laikā tiek izglītots. Vai autori ievēro šos abus aspektus un uz kuru pusi viņi vairāk nosliecas es mēģināšu noskaidrot ar Mārtiņa Zīverta „Ķīnas vāze”, Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi” un Antona Čehova „Ķiršu dārzs” palīdzību.
Mārtiņa Zīverta luga „Ķīnas vāze” ir komēdija, tā viennozīmīgi lasītāju izklaidē, bet tajā pat laikā luga stāsta un parāda, kā cilvēki izmainās materiālo vērību priekšā. Uz darba piederību komēdijas žanram norāda, piemēram, ar ironiju izteiktie argumenti strīdā par to kam pienākas vāze no Ķīnas arī komiskās sadzīves situācijas, jo īpaši Leksītes un Cērpes kundzes starpā. Šī darba mācībā, savukārt, autors norāda lasītājam, cik mantkārīgs ikkatrs no mums var kļūt. Šī mācība noteikti nav nekas jauns, šo dzīves mācību lasītājs sastop bieži arī ikdienā, tāpēc jādomā, ka šo darbu rakstot autors vairāk domājis par lasītāja izklaidi un lasītāja izglītošana palikusi otrajā plānā. Līdzīgi arī Antona Čehova luga „Ķiršu dārzs” ir komēdija, tā arī viennozīmīgi lasītāju izklaidē, bet tajā izteiktās dzīves atziņas, piemēram, par estētisko kā pārāku par materiālo, par atmiņu nozīmīgumu cilvēka dzīvē, par vecajiem labajiem laikiem, izglīto lasītāju un liek lasītājam aizdomāties vēl ilgi pēc darba izlasīšanas.
…