Renesanses filosofija

Itāļu vārds “renesanse” nozīmē “atdzimšana”, “atjaunotne”, un šādas atdzimšanas ideja Itālijā sāka izplatīties jau kopš Džoto laikiem. Tieši Itālija 15.gs. bija ierosinājumu zeme, un Itālija no jauna atklāja Senās Grieķijas un Romas mākslu un zinātni. Itālijā radās jauni priekšstati par apkārtējo pasauli. Divsimt gados, kuri vēlāk tika nosaukti par “renesansi”, notika ļoti lieli izgudrojumi un atklājumi visās dzīves jomās. Itāļi apzinājās, ka tālā pagātnē viņu dzimtene, ar Romu kā tās galvaspilsētu, ir bijusi civilizētās pasaules centrs un ka tās varenība un slava gājusi mazumā kopš ģermāņu cilšu – gotu un vandaļu iebrukuma un Romas impērijas bojāejas. Laikposms starp pagātnē palikušo klasisko periodu, uz kuru viņi gaidīja ar cerībām, bija tikai starplaiks. Tie bija viduslaiki. Tā kā itāļi Romas impērija krišanā vainoja gotus, tad šo laiku sauca par “gotiku”, saistot šo vārdu ar barbaru ciltīm. Taču šie itāļu priekšstati bija diezgan nepamatoti. Itāļu mākslas izaugsme diezgan atpalika no ziemeļniekiem, tāpēc Džoto sasniegumi itāļiem nāca kā ārkārtīgi svarīgs jauninājums, kā visa dižā un cēlā atdzimšana mākslā...