Sociālās nospiestības un šauro izglītības iespēju dēļ latviešiem līdz pat 19.gs. vidum nebija iespējams piedalīties profesionālās mūzikas veidošanā. Viss tautas muzikāli radošais potenciāls tika ieguldīts tradicionālājā mūzikā. Tā rezultātā ir izveidojusies un saglabājusies pārsteidzoši plašs un bagāts latviešu folkloras mantojums. Tas viss kopumā,un īpaši jau 1052 dziesmas par dziedāšanu, kas ievietotas K.Barona Latvju dainu pirmā sējuma pirmajā nodaļā, liecina par apbrīnojami spēcīgu dziedāšanas dziņu, kas latviešiem liek dziedāt priekos un bēdās, svētkos un ikdienā.
Atšķirībā no Rietumu zemēm, kur demokrātiski un nacionāli iekrāsotā koru kustība veidojās galvenokārt pilsētu vidē un aptvēra visai norobežotus sociālos slāņus (studentu kori, amatnieku, draudžu kori), latviešu koru kustības sākuma galvenais spēkavots ir lauku laicīgās dziedāšanas biedrības, kā arī lauku baznīcas noslēdz auglīgu sadarbības līgumu ar tradicionālo mūziku – tautasdziesmu apdares kļūst par koru repertuāra neatņemamu sastāvdaļu.
Sava loma dziesmu svētku ilglaicībā bijusi arī gadsimtu koptajai pienākuma apziņai un darba tikumam, kas tiek pārnests arī uz dziedāšanas darbu. Nostiprinās uzskats, ka kora dziedāšana ir skaists mīlestības un pienākuma darbs. Tikpat pašsaprotams kā puķu dobes iekopšana mājas priekšā.
Atšķirībā no Rietumeiropas zemēm, kur amatierkori un to dziesmu svētki 19.gs. profesionālās kultūras bagātajā, gadsimtu veidotajā panorāmā ieņem pieticīgu vietu, jaunajā latviešu mūzikas kultūrā dziesmu svētki kļūst par galveno muzikālās pašapliecināšanās formu. To sagatavošanā un norisē iesaistās paši ievērojamākie latviešu komponisti, diriģenti, atskaņotājmākslinieki, organizatori. Turklāt šī cieņas pilnā attieksme, profesionāļu interese par amatierkoru dziedāšanas tālattīstību Latvijā saglabājas arī 20.gs., kad, sakuplojot visiem profesionālās skaņumākslas žanriem, mūzikas dzīves kopaina kļūst daudzveidīga un profesionāļu intereses, gluži dabiski, sadalās.
Dziesmu svētkiem var teikt, ka ir 3 misijas. 1) līksmība, jautrība, mūzika ielās un laukumos, etnogrāfiskais stils tautastērpos, folkloras klātbūtne repertuārā. Kā tautas svētkos. 2) profesionālu komponistu, diriģentu, horeogrāfu, režisoru, organizatoru un tūkstošu amatieru nopietna, apzināta mākslinieciska darbība. Kā mākslas svētkos. 3) misijas, tradīciju turpināšanas apziņa, atbildības sajūta, atrodoties vidū starp savas tautas pagātni un nākotni. Kā nacionāli un valstiski svarīgā rituāla – kā Dziesmu svētkos. Šīs trīs misijas apvienojas vienā veidojumā, krāšņā piramīdā, kas nozīmē un vērtībā neatpaliek no slavenajām Ēģiptes piramīdām. Mūsu Dziesmu svētki – dzīvi, elpojoši, nemainīgi.
Dziesmu svētki nav latviešu izgudrojums. Tie radās un pastāvēja jau 19.gs. 1.pusē Vācijā, Šveicē, Austrijā un citur, kur kora dziedāšana – pati demokrātiskākā mākslas muzicēšanas forma – kļuva par tautu mobilizējošu patriotiskā un nacionālās kustības spēku. Viens no vērienīgākajiem šī veida pasākumiem notiek Leipcigā 1948.gadā, kur apvienotajā vīru korī vienkopus pulcējas ap 5000 dalībnieku.
1.vispārējie Dziesmu svētki notiek 1873.gadā ar nosaukumu ‘’Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki’’, notiek Rīgā laika posmā no 26. līdz 29.jūnijam. Rīko RLB. Svētku komisijas vadītājs – RLB priekšnieka vietnieks R.Tomsons. Kopkorī 45 koru 1003 dziedātāji; Irlavas skolotāju semināra orķestrī 30 dalībnieki. Virsdiriģenti: J.Bētiņš un I.Zīle.
…
