Eiropas Savienības leģitimitāte, iedzīvotāju iesaistīšanās

1. Sekojot egalitarajai Eiropas sociālisma retorikai, var nodomāt, ka paneiropeiskā sociālā politika nozīmē pārtikušo dalībvalstu, tādu kā Vācija un Francija, nodokļu maksātāju līdzekļu pārdali par labu mazāk veiksmīgiem Eiropas pilsoņiem, kuri dzīvo gandrīz visās jaunajās dalībvalstīs, tādās, kā Lietuva, Slovākija un Kipra( tieši tāpat tas var nozīmēt tiešu ienākumu pārvietošanu noņemot barjeras brīvai šo valstu darba spēka, preču un pakalpojumu kustībai). Bet nevienam nav konkrētu piedāvājumu tādai kopējas Eiropas sociālajai politikai. Jebkurš tādu projektu ieviešanas mēģinājums pastiprinās ES „ leģitimitātes krīzi”, tomēr uz to netiecas ES kreisie politikas piekritēji, kuri dzīvo bagātajās valstīs. Tā kā viņi īpaši nesatraucas par jaunajām dalībvalstīm, Eiropas sociālās politikas piekritēju mērķis ir Rietumeiropas strādnieku šķiras aizstāvība no nabadzīgo reģionu konkurences.
2. Pie Eiropas sociālās politikas piekritējiem var pieskaitīt daudzus politiķus un zinātniekus, kuri Eiropas sociālo politiku uzskata par nepieciešamu bagātāko dalībvalstu strādnieku šķiras privilēģiju aizsardzībai no sociālo garantiju erozijas un sociālo sistēmu konsolidācijas nodrošināšanai, elastīgākai politikai darba tirgū vai nekvalificēto strādnieku imigrācijai. Vairums eiropiešu uztur šādu sociālās nodrošināšanas izdevumu līmeni un šo jautājumu ietekmi uz sabiedrisko viedokli par ES, to parāda pretdarbības, ar kurām sastopas nacionālas valdības, kuras cenšas samazināt šādus izdevumus.…