Miniatūra par Senekas citātu "No stiprā liktenis baidās, gļēvo zemē liec"

Rasas lāse kā vientuļa asara noslīd pa vizošo zāles stiebru. Saule ierasti sveicina kokus un putnus, ziedus un zvērus. Burvīgais rīts negaidīti piezogas un pamodina visu dzīvo. Tālumā taurē ziloņu bars, kuru cītīgi sargā grupas vadonis, tuvējā koku pudurī kāda vientuļa žirafe tiesā kārdinošās koku lapas, bet mangusts kuplajos krūmos kāri meklē neuzmanīgu vecāku pamestās olas. Diena rit savu ierasto gaitu. Viss liekas tik mierīgs, ka pat aizdomīgākais cilvēks spētu nomierināties un baudīt dzīves dāvanu.
Liegs dienvidu vējš noglāsta skaidro dīķa virsmu, kamēr cēlās antilopes laiski bauda mirdzošo ūdeni un tuvumā esošo zāli. Viņu vieglās un elegantās aprises un graciozās kājas liek apbrīnot šo zīdītāju skaistumu. Dzīvnieku mazuļi draiski skraida apkārt, tomēr viņiem neaizbēgt no vecāku modrajām acīm. …