Rezumējot visu iepriekšminēto, uzskatu, ka eitanāzijai nevajadzētu tik legalizētai. Savu viedokli pamatoju ar to, ka kādam šī procedūra būtu jāizdara. Tātad, kādu algotu, lai tas izdara slepkavību. Tātad, valsts algotu bendi. Kādam būtu jākļūst par šo bendi, bet ne jau katrs būtu spējīgs uzņemties šo misiju, ja to tā var nosaukt. Nedrīkst aizmirst, ka cilvēkam nedrīkst piespiest slepkavot-nogalināt kādu. Bet ja tomēr būtu ārsti, kas ir spējīgi veikt eitanāziju? Cik tad īsti maksātu šim slepkavam? Krimināllikums paredz sodu par slepkavību? Bet šim cilvēkam, kas izdara eitanāziju, maksātu par slepkavību. Manuprāt, tādējādi tiek dota vara atņemt cilvēkam dzīvību, bet neviens cilvēks nav tiesīgs slepkavot!
Ņemot vērā arī cietēju un viņu tuvinieku intereses un nostāju, vienīgais, pēc manām domām, atzīstamais eitanāzijas veids ir pasīvā eitanāzija, kad ārsts pārstāj dot medikamentus un ļauj cilvēkam nomirt, ja vien šis cilvēks pats to ir pieprasījis. Pretējā gadījumā, tiek pārkāptas pirmkārt jau cilvēktiesības-cilvēks tiek zāļots pret paša gribu. Uzskatu, ka cilvēkam ir tiesības izlemt-dzīvot vai nē!
Noslēgumā vēlos piebilst, ka tās ir manas domas un mani secinājumi, bet ne jau es izlemšu kā risināt šo jautājumu par eitanāzijas legalizēšanu. Izskatu cerību, ka varas pārstāvji, izlemjot par eitanāzijas legalizēšanu, kā primāro viedokli uzskatīs ārstu un pacientu domas par to. Jo tās ir divas puses, kuras šī jautājuma atrisinājums skars visvairāk un vistiešāk.
…
