Adopcijas procesa nodrošināšanas tiesiskais regulējums

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 20.panta pirmajā daļā teikts, ka bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību. Atbilstoši šai normai normatīvais regulējums nosaka, ka prioritāri krīzes situācijā nonākušam bērnam ir jāmeklē iespējas nodrošināt ģimenisku attīstības vidi, savukārt ievietošana ārpusģimenes aprūpes iestādē ir kā galējais risinājums situācijā, ja citu iespēju objektīvi nav. Adopcija ir aprūpes forma, ar kuru bērns juridiski pilnībā iekļaujas audžuģimenē tā, it kā būtu tajā piedzimis, nomainot uzvārdu, radniecisko piederību un izrietošās mantošanas tiesības. Jau kopš seniem laikiem ir pastāvējis tāds ģimenes tiesību institūts kā adopcija. Savas attīstības laikā adopcijai ir bijušas visdažādākās izpausmes un noteikumi. Sākumā adopcijas mērķis bija mantinieku nodrošināšana, taču tagad galvenais mērķis ir rūpēties par bērna interesēm un nodrošināt bērnam pilnvērtīgu ģimeni. Pēdējos gados ievērojami ir mainījusies adopcijas tiesiskais aspekts, tādēļ, nozīmīgi ir arī izpētīt likumdošanas attīstības procesu, izprast sekas kādas ar izmaiņām iecerēts panākt un iemeslus to ieviešanai. Grozījumu izdarīšana esošajos likumos un jaunu normatīvo aktu pieņemšana, protams, tika veikta nolūkā veicināt un popularizēt adopciju. Šobrīd Ministru kabinetā tiek izvērtēta Koncepcija par adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu pilnveidošanu, kas noteikti veicinās bērnu namu bērnu nonākšanu ģimenēs. Kvalifikācijas darba autors ir izmantojis teleoloģisko, sistēmisko, analīzes un salīdzinošo pētniecības metodi, analizējot un salīdzinot adopcijas tiesisko regulējumu dažādās nacionālajās valstīs, kā arī starptautiskos normatīvos aktos šajā jomā.