Vācu ordeņa Livonijas atzara konflikti ar Krievzemi viduslaikos

Secinājumi
Apkopojot visu minēto par vāciešu un krievu savstarpējiem bruņotajiem konfliktiem, var secināt, ka 13.gs. no krievu puses ir vērojama tendence nostiprināt savu ietekmi starp vietējām baltu tautām, bet vāciešiem galvenais mērķis ir pakļaut vietējās tautas un tad, kad tas ir izdarīts, vācieši var doties uzbrukumā krievu kņazistēm, kuru pareizticību Romas pāvests sauc par nepareizu ticību un līdz ar to vācu bruņinieki dodas karagājienā 1240.g. un 1242.g. Ledus kaujā tiek sakauti. 13.gs. kā konflikti ir par savu ietekmes sfēru nostiprināšanu, proti, krievi negrib atteikties no savas ietekmes attiecībā pret baltu tautām, bet vācu ordenis grib pakļaut baltu un somugru tautas un to apdzīvotajā teritorijā izveidot savas valstis, kas kalpotu kā bāze tālākiem karagājieniem pret pagāniem un Krievzemi.
Par 14.gs. bruņotajiem konfliktiem var spriest, ka teritoriālas pretenzijas abu pušu starpā uzliesmo tikai vienu reizi, bet pārējo karagājienu mērķis ir pretinieku teritorijas izlaupīšana, postīšana, kas varbūt, varētu būt kā stratēģisks pretinieku saimniecības novājināšanas plāns, vai arī vācu bruņinieku un krievu bajāru vēlme vairot savu bagātību. Pārsvarā 14.gs ir novērojamas pretenzijas, kas saistītas ar savas mantības vairošanu, nevis ar teritoriālajām pretenzijām.
Bet ja salīdzina 15.gs. un 14.gs. tad var secināt, ka 15.gs. laupīšanas karagājienu skaits nedaudz samazinās. Tas varētu būt izskaidrojams ar Maskavas lielkņazistes pieņemšanos spēkā un aizņemtību karos ar citiem kaimiņiem. Bet tas atkal nozīmē, to, ka palielinās lielu karagājienu skaits, kā tas bija 1481.g., tātad var secināt to, ka sākot ar Maskavas lielkņazistes pieņemšanos spēkā un tai kļūstot par galveno spēku Austrumos, mainās konfliktu mērķis, proti, Maskavas lielkņaziste sāk izrādīt teritoriālas pretenzijas.
…