Slēdziens
„Kapitālam” bija tiešām lieli panākumi: 19. gadsimta beigās un visa 20.gadsimta gaitā tas kļuva ne tikai par marksisma filozofijas pamatu, bet arī par teorētisko fundamentu politiskai masu kustībai, kas zem sociālistisko un komunistisko partiju karogiem centās radikāli izmainīt sabiedrisko kārtību.
Darbs mēģina atklāt modernās preču un rūpnieciskās sabiedrības iekšējos mehānismus, lai parādītu ceļu, kā varētu iznīcināt šīs sabiedrības radītās jaunās ekspluatācijas formas. „Kapitāls” gribēja kļūt kaut kas vairāk nekā plaša ekonomiska analīze, vairāk nekā grāmata par vērtību, kuru cilvēki un lietas pieņem preču sabiedrībā. Aiz „preces vērtības” bija jābūt saskatāmai arī „patiesajai vērtībai”, ko cilvēks un viņa darbs saņem no ekspluatācijas brīvā sabiedrībā. Markss gribēja sastādīt noteikumus, kurus ievērojot cilvēks atkal kļūtu par „cilvēku” un varētu tikt atjaunots sociālais taisnīgums.
Markss apraksta sabiedrību, kuru raksturo pretruna starp strādniecību, proletariātu, un kapitālistiem, buržuāziju. Proletārietis ar savu darbu rada vērtības, kapitālists tās piesavinās un pavairo, viņš tās „izmanto”. Proletārietis ir jauns tips darba vēsturē. Viņš ar to, ko padara un kā strādā, vairs nav saistīts ar viduslaiku cunftu likumiem un – pretstatā tradicionālajam amatniekam – viņam nepieder arī ražošanas līdzekļi. Viņam nepieder nekas, izņemot paša darbaspēku, kas viņam jāpārdod tirgū. Turpretī kapitālistam pieder visi ražošanas līdzekļi, pie kuriem bez fabrikām, mašīnām, izejvielām utt. pieskaitāms arī proletārieša darbaspēks.
Markss „Kapitālā” nav izstrādājis revolūcijas teoriju un nekad nav arī izteicies par to, kā praksē būtu jāizskatās ražošanas līdzekļu sabiedriskajai piederībai. Bet viņš bija pārliecināts, ka politiski labi organizētai strādnieku šķirai sistēma iekritīs rokās kā nogatavojies auglis.[1; 184-185]
…
