Secinājumi
Traktātu „Valdnieks” analizēšanai izvēlējos nejauši pārlapojot filozofijas atlantu, taču tagad, pēc tā izlasīšanas, man šķiet likumsakarīgi, ka esmu izvēlējusies tieši šo autoru un konkrēto darbu, kas daudzejādā ziņā sausaucās ar manis pašas nostāju politiskajos un varas jautājumos, bet daudz ko es vēl nebiju skaidri definējusi. Lielā mērā tas lika arī pārskatīt vērtību mēru, kas ir uzskatāms par labu/ sliktu un rosināja uz ļoti duālām sajūtām – no vienas puses mani pat sajūsmināja Makjavelli nežēlīgie spriedumi, un es tos saprotu un atbalstu, no otras puses es neesmu gatava atteikties no humānisma idejas un demokrātijas principiem. Tāda jau laikam ir cilvēka daba, taču biedējoši ir tas, ka, jo vairāk es par to domāju mūsdienu kontekstā, jo vairāk simpatizē ideja par vienu godprātīgu un aukstasinīgu valdnieku, bet valdošā demokrātija nešķiet nekas vairāk par utopiju, kas realitātē nemaz nedarbojas tik labi kā vajadzētu un neattaisno sevi, jo cilvēki paši nav tik labi (kā to atzīmē arī Makjavelli), lai viņiem dotu tik lielu brīvību un lai viņus tik ļoti saudzētu. Protams, sevis teikto es varu arī oponēt – neviens dzīves/ politiskais modelis nav ideāls, katra cilvēka dzīvība ir vērtība un demokrātija tomēr ir balstīta uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu apmierināti ar valstī notiekošo un pats galvenais - realitātē es tomēr negribētu piedzīvot ne to labo, ne slikto cietsirdību, par ko runā traktāta autors.
Tomēr abstrahējoties no subjektīvi emocionālā vērtējuma, darbu „Valdnieks” var analizēt arī savādāk: katrā nodaļā blakus faktiem par vēstures notikumiem un pragmatiskiem spriedumiem, ir jūtama autora paša personīgā sāpe – īgnums, spēcīga vilšanās cilvēkos, piedzīvota nodevība, pasīvā agresija un neticība labajam, kas ir saprotama, zinot apstākļus, pēc kādiem šis darbs tapa. Tas ir jāpatur prātā tāpat kā viņa politiskā pieredze, jo ir jāuzmanās „saindēt” sevi ir svešu nicinājumu un pieņemt to kā vienīgo patiesību.
Mani fascinē autora tiešums un spriedumi, kas balstīti tikai un vienīgi faktos, kādēļ arī viņa teoriju mēdz saukt par politisko fenomenoloģiju11 un ir skaidrs, ka tā nebūtu tāda, ja viņš būtu vienkārši filozofs, kurš nekad reāli ar šīm lietām nav strādājis, bet tikai izteicis ārējus spriedumus. Es uzskatu, ka tikai paša piedalīšanās politiskajās norisēs, ir vienīgā atslēga, kas ļauj izdarīt secinājumus, kā un ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt.
Rakstot referātu, es centos izvairīties no vēsturisko notikumu pieminēšanas un iepīšanas, jo kā to atzīmējis pat Musolīnī, šīs Makjavelli mācība ir pielāgojama jebkuram laika posmam vēsturē. Lai arī sākumā šķiet, ka mūsdienās jau viss ir savādāk, padomājot var atrast neskaitāmus piemērus, kad pasaules kontekstā kāds ir rīkojies kā pēc grāmatas (ASV Irākas jautājumā, Krievija ļoti daudzos jautājumos) vai arī, ka vajadzētu no šīs grāmatas mācīties (piem., Latvijas gļēvā neitralitāte daudzos svarīgos notikumos, kad būtu vajadzējis ieņemt konkrētu nostāju).
Noslēgumā varu teikt, ka šī diktatoru rokasgrāmata ļoti skaudri un bez ilūzijām skatās uz politiskajām peripētijām, un šai grāmatai pavisam noteikti nav vieta daiļliteratūras plauktā.
…
