Dinamiskie notikumi 19. un 20. gadsimtā, respektīvi zinātniskie sasniegumi, cilvēku uzņēmība, industriālā revolūcija – nodrošināja eiropiešiem ievērojamu politisko ietekmi un augstāku dzīves līmeni, nekā tas bija lielākai daļai pasaules iedzīvotāju un valstu. Rezultātā, katra lielvara Eiropā vēlējās būt viena par otru politiski spēcīgāka.
Pirms 19.gs. attiecību veidošana ar citām valstīm bija vairāk vērsta uz valsts interešu aizsardzību un starptautiskās aizsardzības nostiprināšanu (cīņas par kolonijām, tirzniecības ceļiem, izejvielu un preču noietu tirgiem), sevišķi tas iezīmējās Jaunajos laikos, līdz ar absolūtisma veidošanos un monarhu ārpolitiskās darbības aktivizēšanos. Trīsdesmitgadu karu (1618 – 1648) uzskata par pirmo viseiropas karu, kura rezultātā norisinājās būtiskas pārmaiņas starpvalstu attiecībās (1648.g. noslēgtais Vesfālenes miera līgums nostiprināja Vācu impērijas sadrumstalotību, Francija ieņēma noteicošo lomu politikā, mazinājās Hāsburgu ietekme Eiropas politikā u.c. pārmaiņas) , savukārt Lielā Franču revolūcija (ģenerālštatu sasaukšana 1789.g.) deva ierosmi pārmaiņām Eiropas zemju dzīvē līdz pat Pirmajam pasaules karam.