Nosaukumu "jaunlatvieši " pirmo reizi lietoja vācu mācītājs G. Braše, kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu "Dziesmiņas", saskatīja tā Antifeodālo raksturu. Viņš autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču konotācija mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot.
Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās ideoloģijas izveidošanā.
Jaunlatviešu kustība
radās 19. gs. 50.-tajos gados, kad
Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu. Viņu starpā bija tādi,
kuri vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanas spiedienam. Viens no viņiem
bija Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā.
Viņam pievienojās no 10 – 13 līdzīgi domājošu latviešu. Viņa galvenie
līdzgaitnieki bija: Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Latviešu vakaros
pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo
stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās
Jaunlatviešu galvenās idejas. Nosaukums Jaunlatvieši radies no Vācijā
radušās literātu liberālistiskās kustības – „Junges Deutschland” kuras
pamatidejas bija līdzīgas Jaunlatviešu kustībai un tāpēc vāci Jaunlatviešu kustību
nosauca „Junges Lettland”
…
