Pāreja uz aizpasauli.
Senajā Ēģiptē ticēja, ka nāve nav cilvēka esamības beigas, bet gan tikai pārejas posms uz citu, labāku pasauli. Ēģiptieši nebija vienīgie, kas tā uzskatīja, bet viņiem bija pavisam citādāks iztēlojums par šo pasauli un dzīvi tajā nekā visām pārējām tautām.
Ēģiptieši uzskatīja, ka, lai cilvēka gars varētu dzīvot laimīgu dzīvi aizpasaulē, bija nepieciešams ļoti labi saglabāt cilvēka miesu, jeb fizisko ķermeni, lai aizpasaulē gars varētu atpazīt savu miesu un viņi atkal apvienotos, tādēļ mirušais tika mumificēts.
Senajā Ēģiptē pāreja uz aizpasauli skaitījās daudz sarežģītāks un bīstamāks process nekā, pieņemsim, Senajā Romā vai Grieķijā. Tas bija ļoti ilgs un grūts ceļojums, kas sastāvēja no vairākiem posmiem.
Pirmais pārejas posms pēc nāves bija atdzimšana svētnīcā, kur mirušo no čūskām un skorpioniem aizsargāja dažādi buramvārdi un lūgšanas, kuri tika ievietotas sarkofāgā kopā ar mirušā personālajām lietām un „mirušo grāmatu”. Talāk mirušajam, ar draudu, lūgšanos vai piekukuļošanas palīdzību, vajadzēja pierunāt laivas pārvadātāju pārvest to pāri „mirušo upei”, kura atdalīja mūsu pasauli no aizpasaules. Kad mirušais tika pāri uperi, viņam, ar amuletu, buramvārdu, lūgšanos un derīgo ieteikumu no „Mirušo grāmatas” palīdzību, vajadzēja pārvarēt 12 vārtus, kuru priekšā stāvēja un tos aizsargāja briesmīgas čūskas, kā ari tikt pāri Uguns ezeram. …
