Politikas pēctecība un izbeigšanās

Rīcībpolitikas (eng: policy) process tiek izbeigts divos gadījumos:
1) Programmas vai politikas novērtējums ir negatīvs un dotā programma tiek atcelta vai aizstāta;
2) Budžeta izlietošanas politiskais (eng: political) klimats rada nosacījumus valdībai atteikties no esošajām aktivitātēm vai aizstāt tās ar lētākām.
Reālajā dzīvē pārsvarā dominē programmu aizstāšana, nevis atteikšanās no tām vispār. Tomēr bieži vien politikas analītiķi kļūdaini iepriekšējās politikas turpinājumu uzskata par „jaunu politiku”, lai gan realitātē nav iespējama politikas dzimšana bez iepriekšējās vēstures. Hogwood un Peters (1983) piedāvā trīs pamatojumus politikas pēctecībai Rietumu politiskajā sistēmā:
1) Politikas īstenotāji gadu gaitā pakāpeniski ir paplašinājuši savu darbības lauku, līdz ar to pastāv maz pilnībā jaunu aktivitāšu, kurās tās ir iesaistītas. Jaunas politikas ieviešana kaut daļēji pārklājas jau ar esošajām politikas programmām;
2) Pašreizējā politika pati rada situāciju, kura pieprasa izmaiņas politikā vai programmās, jo pašreizējās ir neatbilstošas vai ar nevēlamiem blakusefektiem;
3) Ekonomiskā ilgtspēja un finansiālais atbalsts pašreizējai politikai samazina politikas izbeigšanās draudus un nodrošina politikas pēctecību, uzsākot jaunas programmas.
Ja netiek realizēta ne politikas izbeigšanas, ne pārmantošanas procedūra, tad esošā politika turpināsies, neskatoties uz to, ka šāda veida politika varbūt ir neapmierinoša. Šāda turpināšanās bez izmaiņām iespējama, pamatojoties uz inerci, apzinātiem lēmumiem vai ir neveiksmīgu izbeigšanas sarunu sekas.
…