Autoritārās iekārtas raksturīgākās izpausmes Latvijas Republikā (1934.-1940.)

Nr.	Название главы	Стр.
	Ievads	3
1.	Autoritārisms vispārējs raksturs	4
2	.Autoritārais režīms Latvijā	7
3.	Latvijas Valsts prezidents 1936-1940	12
4.	Tiesību vēstures datu hronoloģija	17
5.	Tiesības	18
5.1	Civiltisības	18
5.2	Krimināltiesības	19
5.3	Tiesu iekārta	20
	Nobeigums	21
	Izmantotās literatūras saraksts	22

Autoritārisms (lat. auctoritas valdonība; fr. autoritaire valdonīgs) – valdīšanas forma, politisks režīms, ko var uzskatīt par tādu, kas atrodas starp demokrātiju un totalitārismu. [6, 31]
Autoritārisms ir sociālpolitisks režīms, kam raksturīga visas vai gandrīz visas varas koncentrācija vienas personas (monarhs, diktators) vai valdošās grupas rokās ar būtiskiem varas pārstāvības ierobežojumiem kā sociālo un politisko institūtu un sabiedrisko organizāciju, visas sabiedrības tiesību un brīvību ierobežojumiem. Tiek samazināta politisko partiju vara vai šīs partijas tiek pat likvidētas. Autoritārais režīms ir tuvs totalitārajam režīmam. Tas nomaina totalitāro režīmu, kad politiskā vara atslābst un valsts pārstāj visaptveroši kontrolēt sabiedrību. Autoritārisms nepretendē uz visu dzīves sfēru kontroli. Tas neiejaucas tajās dzīves sfērās, kas nav tieši saistītas ar politiku, - zinātnē, mākslā u.c. [7, 122]
Autoritārais režīms spej pārveidoties divos virzienos: tas var kļūt gan totalitārs, gan demokrātisks. Autoritārisms pieļauj politisko spēku polarizāciju un ideoloģisko opozīciju. Autoritārais varas režīms kārtības saglabāšanai, kā arī varas atbalstam izmanto tādus tradicionālus spēkus kā armija, baznīca, valsts ierēdņu sistēma un policija.
Valsts vara atrodas viena cilvēka vai vienas grupas rokās. Politiskā vara nav kontrolējama: varas pārstāvji nesniedz nekādus pārskatus neatkarīgām valsts institūcujām, nemaz nerunājot par sabiedrību. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju masas ir atrautas no politikas – tām nav nekādas teikšanas. Politisko varu autoritārā režīmā pārstāv absolūts monarhs, militārs diktators vai tirāns, militāra hunta vai cita oligarhiska varas sistēma ar vairāk vai mazāk izteiktām demokrātijas vai totalitārisma iezīmēm. [7, 123]
Autoritārais režīms pieļauj politiskās varas un sabiedrības dialogu:
1)tauta drīkst interesēties par politiku un piedalīties tajā;
2)kritizēt vai izteikt neapmierinātību ar esošo politikas kursu;
3)pieļauj arī to, ka politisko lēmumu pieņemšanu zināmā mērā ietekmē sabiedrība.
Autoritārais režīms nepieļauj valsts varas sadalīsānu likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Tā būtību pauž lozungs: “VISS ATĻAUTS, IZŅEMOT POLITIKU”. Šis režīms ļauj īstenot augstu valsts varas centralizāciju uz administrātiviem pamatiem.