Latvijā darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums, pieņemts Saeimā 2001.gada 20. jūnijā. Spēkā tas stājās 2002.gada 1. jūnijā. Šis likums paver jaunas iespējas darba devējam un darbiniekam brīvi vienoties par darba līguma noteikumiem un noteikt sev vēlamāko darba tiesisko attiecību regulējumu. Šī likuma normas būtiski atšķiras no iepriekšējā darba tiesību regulējuma Darba likumu kodeksa.
Prakse liecina, ka bieži vien gan darbinieki, gan darba devēji nepārzina savas tiesības un pienākumus darba tiesisko attiecību jomā. Tā rezultātā rodas nesaskaņas abu pušu starpā, kur darbinieks parasti ir sociāli neaizsargātākā puse. Šādas situācijas rodas galvenokārt tādēļ, ka kāda no pusēm (vai abas) pietiekami labi nepārzina Darba likuma normas attiecībā gan uz darba līguma noslēgšanu un tajā iekļaujamo saturu gan arī ļaunprātīgi izmanto otras puses nezināšanu par darba tiesību likumdošanu Latvijā.
Darba tiesisko attiecību pamats ir darba līgums, kas ir uzskatāms par obligātu nosacījumu darba devēja un darba ņēmēja darba attiecību uzsākšanai un regulācijai.
Kursa darba mērķis ir raksturot un analizēt darba līguma būtību, tā formu un darba līguma formas neievērošanas sekas, salīdzinot Latvijas Darba likuma normas ar Latvijas Darba likuma kodeksu un citu valstu darba likumdošanu.
Mūsdienās rūpīgi izstrādāts darba līgums nav birokrātiska formalitāte, bet gluži pretēji, tas nepieciešams normāla darba procesa uzturēšanai uzņēmumā, profesionālu darbinieku atlasei un aizsardzībai pret nepamatotām tiesas prasībām. Ar darba līgumu nodibinātās tiesiskās attiecības pamatojoties uz vispārīgiem principiem, ir ilgstošas saistību tiesiskās attiecības, kas pamatā tiek vērstas nevis uz vienreizēju darbinieka un darba devēja savstarpējo saistību izpildījumu, bet gan uz šo saistību turpmāku, abpusēju izpildījumu. Kas tad ir līgums klasiskā izpratnē? Līgums- “plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu.”1 Tā kā starp darba devēju un darba ņēmēju veidojas savstarpējas tiesiskās attiecības, tad šīs personas savā starpā noslēdz darba līgumu, tādējādi šīs attiecības nodibinot likumīgi.
“Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs- maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.”2 Uz šāda līguma nodibinātām attiecībām zināmā mērā ir raksturīgs sabiedrības līguma elements, t.i. darba devējs un darbinieks savās interesēs bieži vien ir vienoti, jo sevišķi attiecībā uz darba devēja labklājību, no kā savukārt, ir atkarīgi gan darba devēja pienākumi, gan darbinieka darba apmaksas apmērs, darba apstākļi un darba vietas stabilitāte.…
