Gaisma latviešu literatūrā

Simbolu vārdnīcā gaisma tiek raksturota kā visur esošā parādība, kuras iedarbība ir zināma, bet būtība grūti aptverama. Parasti ir nematerialitātes, gara un Dieva simbols. Nereti gaisma norāda uz dzīvību un laimi. Gaisma bieži parādās kā tumsas pretmets. Būtiska loma daudzām tautām ir pārcelšanai no tumsas gaismā, kas norāda gan uz cilvēces, gan uz indivīda attīstību.

Šo tēmu esmu izvēlējusies tādēļ, ka, manuprāt, literatūrā gaisma ir viens no visbiežāk pieminētajiem un svarīgākajiem simboliem.



1.tēze

Simbolam kā nozīmes nesējam raksturīga arī izteikta daudznozīmība, kura ļauj vienā un tai pašā simbolā apvienot un vienlaicīgi ietilpināt gluži pretējās nozīmes. Simbolu vārdnīcā ir uzsverts tas, ka lai gan gaisma bieži parādās kā tumsas pretstats, dažos darbos parādās pierādījums tam, ka gaisma mēdz būt arī gaismas papildinājums

Senebreju literatūras izcilākajā piemineklī Vecajā Derībā ir minēts tas, kā Dievs radīja pasauli: “ Iesākumā Dievs radīja zemi un debesis. Bet zeme bija neizveidota un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba un atšķīra gaismu no tumsas.”…