Jānis Rainis (1865–1929) – latviešu dzejnieks, dramaturgs, sabiedriskais darbinieks
Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) ir viens no ievērojamākajiem latviešu literātiem. Viņš sasniedzis meistarības un talanta izpausmes virsotnes gan dzejā (krājumi Tālas noskaņas zilā vakarā (1903), Vētras seja (1905) u.c.), gan dramaturģijā – viņa filozofiskās drāmas Uguns un nakts (1905), Jāzeps un viņa brāļi (1919), Indulis un Ārija (1912) u.c. iezīmēja jaunu attīstības pakāpi latviešu teātra mākslā. Latviešu kultūrai Rainis ir nozīmīgs arī kā tulkotājs (J.V.Ģētes Fausta atdzejojums u.c.). Dzejnieks pazīstams arī ar daudzām filozofiskām atziņām, kas izteiktas viņa dzejoļos un lugās. Dzīves laikā Rainis strādājis par juristu, laikraksta “Dienas Lapa” redaktoru (1891–1895) un tulkotāju. Mūža nogalē bija Satversmes sapulces un pirmo triju saeimu (1922, 1925, 1928) deputāts, kā arī izglītības ministrs, 1925.gadā neveiksmīgi kandidēja uz Valsts prezidenta amatu. Revolucionāru uzskatu dēļ cara laikā Rainis 1897.–1903.g. bija izsūtījumā, vēlāk viņš bija spriests dzīvot emigrācijā (1905–1920).
Raiņa personība
Par Raini katram ir izveidojies savs viedoklis, taču visvairāk par viņu mēs varam uzzināt no viņa laikabiedru-draugu, tuvu cilvēku un kolēģu- atmiņām.
„Rainis bija sirsnīgs un taisnīgs, jūtīgs un pat jūtelīgs-visvairāk pret savu darba kritiku, kur piedzīvoja gan slavinājumu, gandarī nesaprašanu un idejiski pretinieka izteiktu pelšanu. Viņš bija smalkjūtīgs pret cilvēkiem, cienīja katrā viņa būtisko labo kodolu. Bet Rainis varēja būt arī nervozs un arī diezgan skarbs. …
