Renesanses atdzimšana

Akmens balss – bērnības dvēseles sāpes


Jaundzimušais Mikelandželo tika nodots zīdītājai, kādai akmeņkaļa sievai audzināšanā. Jau pirmajos dzīves gados, augot akmeņkaļa trūcīgajos un vienkāršajos apstākļos, zēns guva īstās dzīves rūdījumu. Kaut neapzināti, bet mazais Mikelandželo jutās laimīgs. Ik diena viņam dāvāja jaunu prieku. Viņa prieks bija saules apmirdzēti kalni, saulē sasiluši akmeņi, uz kuriem viņš mēdza sēdēt, bezgalīgais plašums augstu kalnos, akmentiņi un sprunguļi.
Smags un sāpju pilns laiks sākās, kad Mikelandželo atgriezās savā ģimenē, kur sodi, sitieni un rājieni nāca par katru zīmējumu vai no māla izveidoto cilvēciņu, pasaku varoni vai kalna gariņu.
Bija pienācis skolas laiks, kad zēns jau apzināti izmeta savas dvēseles sāpes.
Kādu dienu baznīcas telpu klusumā viņš saklausīja akmens balsi.
“akmenim ir sirds, un tā sauc un dzied. Akmenī ir dzīvība, kas tiecas pēc gaismas, kas izlaužas apveidos un skaņās, tā grib kļut dzirdama un redzama, šī akmens dzīvība... Dažreiz no akmens izlaužas sāpju pilns kliedziens. Nekad es nespēju aiziet no akmens, tas paliks visās manās gaitās, manā vientulībā un manās žēlabās”.
Puisēns bieži dzirdēja akmens balsi, akmens skaņas, no kurām viņš reizēm bēga, jo viņam šīs skaņas sāpēja. Viņš nespēja mācīties, rotaļāties. Arī naktī mēness stari vilināja iztēlē tēlus, kas šķiet izkalti no cilvēku likteņiem vai arī tēli, kādi paši vēlējušies būt. Tumsa un klusums bija viņa skolotāji. Tā bija iztēle.


Ceļš līdz pirmajam tēlniecības darbam

…