Līdz ar iepriekš minēto, ievērojot to, ka iepriekš tika veikti noziegumi, kas nav kvalificējami kā kriminālpārkāpumi saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta otro daļu (Krimināllikuma 175.panta pirmajā daļā, 185.panta pirmajā daļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu klasificējami kā mazāk smagi noziegumi, savukārt Krimināllikuma 175.panta trešajā daļā, 193.panta otrajā daļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu klasificējami kā smagi noziegumi), tādēļ uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem nav attiecināmi Krimināllikuma 65.panta piektās daļas labvēlīgie nosacījumu. Ievērojot to, ka sodāmība par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētajam E.Š. nav dzēsta vai noņemta, apelācijas instances tiesa pamatoti secinājusi, ka inkriminētos noziedzīgos nodarījumus viņš izdarījis nedzēstas sodāmības laikā, kā arī pamatoti konstatējusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktā norādīto atbildību pastiprinošo apstākli–to, ka izdarītie noziedzīgie nodarījumi veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu.
Iepriekš minētajās lietās varēja skaidri redzēt, ka Senāts neveic lietas faktisko apstākļu analīzi, pierādījumu pārbaudi un analīzi, t.i., saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmo un trešo daļu kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē, lietas faktiskos apstākļus neskaidro un lietu pēc būtības neizskata.
Lietu pēc būtības izskata pirmās instances tiesa, bet gadījumos, kad iesniegts apelācijas protests vai sūdzība, lietu pēc būtības izskata arī apelācijas instances tiesa.
Lietā esošo pierādījumu novērtēšana piekrīt tiesai, kas izspriež lietu pēc būtības. Jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir pietiekami apsūdzētā vainīguma nodibināšanai vai nav pietiekami, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms. Tāpat kasācijas kārtībā nav pārbaudāmi kasācijas sūdzības vai protesta iesniedzēja secinājumi par citādu lietas apstākļu novērtēšanu, nekā tos ir novērtējusi apelācijas instances tiesa .
…
