Vēstures gaitā teritoriālas cilvēku kopības ir dazādi mainījušās. Ir radušās un izzudušās milzīgas impērijas. Teritorijas ir apvienojušās un dalījušās. Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un forma. Ir mainījušās instances, kas šo varu ir realizējušas. Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kas radusies civilizācijas rītausmā, ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas. Cilvēku savstarpējā mijiedarbība mūsdienās nav iedomājāma bez valsts starpniecības, jo tā pilda neskaitāmas funkcijas.
Izpratnes par valsts būtību ir daudzveidīgas. Zinātnē nav vienotas valsts definīcijas. Ar valsti var saprast gan zināmu institūciju kopumu, kurā ietilpst, piemēram, parlaments, valdība, bruņotie spēki, policija, tiesas un citas institūcijas, gan teritoriālu vienību, piemēram, Latvija Francija, gan filozofiski juridisku abstrakciju. Taču visu laiku domātāji ir vienisprātis jautājumā par to, ka valsts ir vajadzīga, lai sabiedrībā varētu uzturēt kārtību. Kāda ir šī kārtība, kam tā izdevīga un vai tā ir taisnīga – pētnieku domas dalās, it sevišķi tāpēc, ka laika gaitā mainās arī priekšstati par to, kāda vispār ir taisnīga kārtība.
Valsts ir radusies ļoti sen, un tās ģenēze nav pietiekami dokumentēta. Termins „valsts” savā mūsdienīgajā nozīmē radies vēlāk nekā organizācijas veids, kuru tas apzīmē. Terminu „valsts” vispārējā nozīmē ieviesis itāliešu domātājs Nikolo Makjavelli.
Tas tikai pastiprina nevienprātību par valsts rašanās cēloņiem un apstākļiem. Par vienu no izplatītākajām versijām ir uzskatāma t.s. sabiedriskā līguma teorija. …
